Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas kuluāros Francijas prezidents Emanuels Makrons, Vācijas kanclere Angela Merkele un Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons publiski nosauca Teherānu par atbildīgo par uzbrukumu Saūda Arābijas naftas iekārtām.
Mums ir skaidrs, ka Irāna ir atbildīga par šo uzbrukumu. Nav cita ticama izskaidrojuma
paziņoja 3 Eiropas līderi, laužot Parīzes un Berlīnes pēdējo mēnešu piesardzīgo nostāju šajā jautājumā.
Ņemot vērā saspringto gaisotni starp Eiropas galvaspilsētām un Vašingtonu, mēs nevaram iedomāties, ka tas ir vienkāršs pozicionāls atbalsts, jo īpaši tāpēc, ka Francijas prezidents nežēlo spēkus, mēģinot atgriezties pie sarunu galda un mēģināt glābt Vīnes līgumus. Tāpēc ir iespējams, ka kancelejas ieguva informāciju, kas neradīja šaubas par Irānas saistību ar šo uzbrukumu, un šo informāciju varētu apstiprināt abu valstu izlūkdienesti.
Taču, tiklīdz Irānas iesaistīšanās ir konstatēta, šobrīd gan eiropiešiem, gan amerikāņiem pieejamās iespējas nav apmierinošas. Tā kā Irānai ir daudz pilnvaru Tuvajos Austrumos, spēka pielietošana pret Teherānu bez mazākajām šaubām izraisītu lielu reģionālo uzliesmojumu un daudzu valstu destabilizāciju, no kurām dažas, piemēram, Irāka, Sīrija vai Libāna, to nav izdarījušas. tomēr izdziedināts no neseno konfliktu rētām. Šādā scenārijā Eiropa redzētu jaunus bēgļu viļņus, kas steidzas pie tās robežām, savukārt terorisma risks Eiropā un ASV strauji pieaugtu ar riskiem, kas mums zināmi par Rietumu sabiedriskās domas maiņu. Turklāt, kā to darīja Irāka savā laikā, bruņota operācija pret Irānu noteikti izraisītu ballistisko raķešu palaišanu pret Izraēlas pilsētām, lai izraisītu Jeruzalemes reakciju un izraisītu arābu radikalizāciju visā Tuvajos Austrumos.
Rietumus var vilināt arī militāra darbība ar pilnvaru palīdzību, atbalstot sunnītu koalīciju ap Saūda Arābiju militāro operāciju veikšanai. Taču riski ir tādi paši kā tiešas Rietumu iejaukšanās gadījumā, jo īpaši attiecībā uz iespējamo Izraēlas iesaistīšanos. Turklāt, lai gan tām ir daudz modernu iekārtu, Persijas līča monarhijas nekad nav izcēlušās ar savu militāro sniegumu, pat ja dažas valstis, piemēram, AAE, pēdējos gados ir uzrādījušas reālu efektivitāti. Savukārt Ēģiptei un Jordānijai ir labi apmācīti un labi aprīkoti spēki, taču šīs abas valstis ir pakļautas Irānas represijām iekšzemē, kas varētu apdraudēt to iesaistīšanos. Pirmām kārtām šāda iespēja varētu ļoti būtiski ietekmēt ogļūdeņražu ražošanu pasaulē, nopietni ietekmējot Rietumu ekonomikas, kuras jau tā ir ļoti pakļautas valsts un privātā parāda līmenim.
Pēdējais Rietumu variants ir balstīts uz ekonomisko atriebības pasākumu pastiprināšanu, kas saistīti ar pierobežas valstu aizsardzību un jūras satiksmi. Tas zināmā mērā būtu pēdējā gada laikā īstenotās Amerikas politikas paplašinājums. Taču Irānas režīms ir pieradis pie šāda veida sankcijām un zina, kā ierobežot to ietekmi uz savu varu. Turklāt tas ļautu citām valstīm, piemēram, Ķīnai, stiprināt savu kontroli pār Teherānu, kas nebūt nav apmierinošs scenārijs. Turklāt ir iespējams, ka šādā scenārijā Irāna turpinās savus hibrīduzbrukumus un jo īpaši savu kodolprogrammu ar iespējamu risku izraisīt tiešu izraēliešu iejaukšanos un likt Rijādai rīkoties saskaņā ar prinča deklarācijām. Bin Salmans, Saūda Arābijas kodolprogrammas izstrāde.
Citiem vārdiem sakot, šobrīd neviena no pieejamajām iespējām reaģēt uz Irānai piedēvētajiem uzbrukumiem Saūda Arābijas naftas iekārtām nav apmierinoša, un tās visas rada būtisku risku reģiona un līdz ar to arī pasaules stabilitātei. Tāpēc mēs saprotam Parīzes centienus mēģināt atgriezt Teherānu sarunu kontekstā, lai iedvestu jaunu elpu Vīnes nolīgumos. Taču nekas neliecina, ka, saskaroties ar prezidenta Trampa nepiekāpību, kurš arī aģitēja par viņa pārvēlēšanu, un saskaroties ar Irānas līderiem, kuri zina, ka viņiem jāsastopas ar ievērojamām tautas prasībām, kas apdraud viņu varu, šie centieni būs pietiekami, lai izvairītos no sliktākajā gadījumā.